
As a result of administrative reforms in the 19th century, the British state increasingly required an educated workforce, particularly for lower- and middle-level positions. This created the conditions for women’s entry into public administration. Women's entry into the British civil service in the late 19th and early 20th centuries reflected broader changes in their professional and social status. Their gradual inclusion challenged the prevailing views of women’s limited intellectual abilities and unsuitability for administrative work. Hilda Martindale, an academically educated former civil servant, was the first to study women’s employment in the British civil service. She argued that women’s low representation was not due to a lack of competence, but rather to institutional and regulatory barriers.
This article analyses the historiography of the Holocaust in Latvia within German scholarship from the 1980s to the present. It argues that Latvia has repeatedly gained prominence at moments of major methodological and political transformation, ranging from the Historikerstreit and the archival turn after 1991 to perpetrator-focused research, debates on collaboration, memory politics, and postcolonial approaches. Rather than being studied as a historically specific society, Latvia often functioned as a reflective surface for broader debates about German responsibility and historical self-understanding. While historiographical controversies have gradually stabilised and scholarly output has slowed, conflicts surrounding the Holocaust in Latvia persist in the realm of memory culture, particularly in the context of contemporary geopolitical tensions.
Pēdējos gados iegūtie radioaktīvā oglekļa (14C) datējumi vidējā neolīta piejūras apmetnēm Rietumlatvijā ļauj pārskatīt šajā periodā pārstāvēto keramikas tipu absolūto hronoloģiju. Tipiskā ķemmes keramika Rietumlatvijā attiecināma uz laikposmu 3800.–3500. g. pr. Kr., agrā Sārnates tipa keramika – uz laikposmu 3600.–3000. g. pr. Kr., bet vēlā Sārnates tipa keramika – uz laikposmu 3400.–2700. g. pr. Kr. Pēc 14C datējumiem noteiktā dažādo keramikas tipu hronoloģija tātad ļoti būtiski pārklājas. Jaunie datējumi no Sārnates apmetnes liecina, ka šīs apmetnes apdzīvotības posmam ar agro Sārnates tipa keramiku cieši sekoja apdzīvotības posms ar vēlo Sārnates tipa keramiku – norādot uz iedzīvotāju strauju nomaiņu.
Jēkaba Strazdiņa 1947. gadā radītie etnogrāfiskie zīmējumi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē pamudināja noskaidrot to rašanos. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūta (1946–1951) etnogrāfijas grupas vadītājas Dainas Zemzares fondā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā tiek glabātas gan ziņas par šiem zīmējumiem, gan plašs materiāls par Piebalgas etnogrāfiskajām ekspedīcijām pēc Otrā pasaules kara. Diezgan droši, ka Jaunpiebalgā dzimušā, padomju varas 1949. gadā notiesātā Strazdiņa sēpijas zīmējumi bija paredzēti Zemzares pētījumam par Piebalgas amatniecību. Sākumā tas bija iecerēts kā raksts etnogrāfisko rakstu krājumam, bet vēlāk monogrāfija par Piebalgu. Epizode skaudri raksturo humanitāro zinātņu stāvokli padomju okupētajā Latvijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara.