This paper focuses on the complicit relationship between missionary geographical surveying and colonialism in the late Qing Dynasty. Through textual analysis of unequal treaties and missionary personal writings, it elucidates the political context under which the Qing government was compelled to permit missionary surveying activities in frontier regions, while revealing the colonial nature inherent in such cartographic practices. The study argues that while colonialism cast a shroud of “conspiracy” over missionary frontier activities, this cultural flow phenomenon profoundly shaped a series of conceptual frameworks between Chinese and Western civilisations.
Pētījums skata reliģijas lomu sieviešu identitātes veidošanā Latvijā un Pakistānā, īpaši analizējot viņu attieksmi un uzskatus par reliģiju un tās ietekmi uz viņu dzīvi šajās atšķirīgajās kultūrās. Identitāte tiek uzskatīta par dinamisku un mainīgu procesu, kurā individuālās pieredzes un sociālās mijiedarbības veido personību. Reliģija šajā procesā var spēlēt nozīmīgu lomu, jo tā ne tikai veido saikni ar kultūru un sabiedrību, bet palīdz arī izprast sevi un pasauli. Pētījuma mērķis ir izpētīt, kā reliģija ietekmē sievietes identitāti dažādās sabiedrībās, īpašu uzsvaru liekot uz Latvijas un Pakistānas sieviešu attieksmi un uzskatiem par reliģiju. Pētījumā tika analizēti reliģiskās identitātes veidi, paveidi un kategorijas, ņemot vērā to attīstību abos virzienos vai saglabāšanos kā iedzimta piederība. Reliģija var kļūt par izvēlēto identitātes elementu, kas atspoguļo individuālas izvēles un attieksmi pret reliģiju, kā arī veidot galveno identitātes un pašizpratnes sastāvdaļu, kas nosaka cilvēka dzīves pamatu un attiecības ar pasauli. Latvijā, kur sabiedrība ir sekulāra un individuālistiska, reliģija tiek uzskatīta par personisku izvēli. 81% sieviešu Latvijā uzskata, ka reliģiskā piederība ir viņu pašu izvēle, un 16.3% norādījušas, ka ir mainījušas reliģisko piederību. Savukārt Pakistānā reliģija ir cieši saistīta ar kultūras un sabiedrības normām un vairāk nekā 99% sieviešu ir islāmticīgas. 31.3% Pakistānas sieviešu uzskata, ka reliģisko piederību nosaka viņas pašas, kas norāda uz tradicionālākām – ar sabiedrības struktūrām saistītām pieejām reliģijai. Papildus reliģiskajai identitātei pētījumā tika pētīta arī sieviešu attieksme pret drošību. Latvijā sievietes biežāk uzskata, ka viņu drošība ir atkarīga no viņu pašu spējas to nodrošināt (72.7%), kas norāda uz lielāku autonomiju un paļāvību uz individuālām spējām. Savukārt Pakistānā sievietes bieži saista drošību ar ārējiem faktoriem, piemēram, apģērbu, kuru uzskata par drošības garantiju (55.7%). Šī atšķirība atspoguļo kultūras un sabiedrības normas, kurās Pakistānā sievietes biežāk tiek gaidītas ievērot sociālās un reliģiskās prasības attiecībā uz izskatu un uzvedību, piemēram, noteikta apģērba valkāšanu, lai nodrošinātu savu drošību sabiedrībā. Tas atšķiras no situācijas Latvijā, kur sievietes drošība tiek vairāk uztverta kā viņu pašu atbildība un atkarība no personīgās spējas rīkoties droši un nevis no ārēju normu ievērošanas. Vecuma struktūra arī sniedz vērtīgu informāciju par reliģiskās identitātes uztveri abās valstīs. Latvijā pētījuma ietvaros dominēja sievietes vecuma grupā no 31 līdz 50 gadiem (90%), kas liecina par dzīves posmu, kurā sievietes biežāk izvēlas apzināti noteikt savu reliģisko piederību vai izvēlas pat to noraidīt. Savukārt Pakistānā pētījumā lielākā daļa sieviešu ir vecuma grupā no 14 līdz 30 gadiem (59%), kas var liecināt par jauniem izaicinājumiem un attīstību reliģiskās identitātes uztverē jaunākajās paaudzēs. Kopumā anketēšana pētījumā aptvēra 600 sievietes un atklāja nozīmīgas atšķirības sieviešu identitātē Latvijā un Pakistānā. Latvijā reliģija tiek uztverta kā individuāla izvēle, kamēr Pakistānā tā ir daļa no kolektīvās identitātes un sabiedrības normām. Reliģija spēlē nozīmīgu lomu abās sabiedrībās, bet tās ietekme ir atšķirīga atkarībā no kultūras, sabiedrības normām un personīgajām izvēlēm. Latvijā sievietes biežāk orientējas uz autonomiju un reliģisko daudzveidību, savukārt Pakistānā reliģija biežāk ir kā stabila vērtība, kas saista sievietes ar sabiedrību un tradīcijām. Tomēr abas sabiedrības atšķiras ar to, ka reliģija veido sieviešu identitāti un attiecības ar pasauli pat tad, ja šīs attiecības tiek izpaustas atšķirīgos veidos.
In the global and changing world of the 21st century, the ability to communicate both with representatives of one’s own culture and those of a differing one, which requires the learning of different languages, retains importance. However, learning a language is not just about developing certain skills or memorizing grammar. Beyond that, language and its grammar carry information about the culture the language represents and from which it came. The context of language use is equally important, because the employed linguistic tools depend on it. The case of Korean language is a clear example of this – knowing the cultural cues and etiquette is just as important as being able to put together sentences grammatically. Following the theory developed by Edward Hall regarding high- and low-context communication cultures, this paper examines how the Korean language influenced by its high-context culture is acquired by Latvian students with a relatively lower-context culture as their background. A comparison of cultural practices and their linguistic expressions of both languages is made, enhanced with practical observations of what seems to be the most difficult to acquire from a high-context communication language. It is concluded that it is crucial to have a strong basis of cultural context and that certain aspects of politeness, ambiguous expressions and their practical usage in Korean are the most challenging for Latvian students. It is also concluded that this theoretical examination must be followed by a practical one.
Raksts ir veltīts pasaulē pazīstamā latviešu izcelsmes reliģijpētnieka Haralda Biezā reliģijas izpratnes jautājumam. Viņa pētnieciskajā karjerā bija vairāki posmi. Pirmais bija saistīts ar viņa darbošanos teoloģijas jomā, kad viņš pievērsa uzmanību, no vienas puses, protestantisma loģikai, no otras puses, reliģijas izpratnei agrīnajā reliģijas fenomenoloģijā. Haralds Biezais centās saskatīt kristietības jēgu tās kultūrvēsturiskajās formās un definēja to kā mīlestību. No reliģijas fenomenologiem viņš aizguva priekšstatu par svētā pārdzīvojumu kā reliģijas centrālo jēgu. Studējot Upsalā, Biezais paplašināja savu redzesloku un kļuva krietni iecietīgāks pret reliģijas ārējām formām, kā arī pret citām – neprotestantiskām kristietības tradīcijām un nekristīgām reliģijām. Viņš pievērsās latviešu tautas reliģijas pētniecībai. Savas reliģijpētnieka karjeras noslēdzošajā posmā Haralds Biezais pielāgojās postmodernās reliģijas fenomenoloģijas kontekstuālismam, norādot uz agrīnās fenomenoloģijas skolas pārstāvju piedāvāto jēdzienu vājajām pusēm. Viņš parādīja, ka svētā kategorija, kā arī sakrālā un profānā polaritāte nav nevainojamas no loģikas viedokļa. H. Biezā vēlīnajos sacerējumos blakus zinātnieka refleksijai redzama viņa noturīgā uzticība esenciālismam. Esenciālismam raksturīgās atziņas par universālo un absolūto Dieva svētumu norāda uz to, ka reliģijzinātnieks nav spējīgs novilkt striktu robežu starp metodoloģijas loģiku pētījumā un viņa personisko reliģisko pārliecību. Šajā īsajā pētījumā ir izmantota fenomenoloģiskās struktūranalīzes metode.
Pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi, tai skaitā īpaši Krievijas iebrukums Ukrainā, ir pievērsuši uzmanību Latvijas valsts valodas prasmju stiprināšanai visiem Latvijas iedzīvotājiem. Nacionālās drošības kontekstā vienota valodas sistēma tiek uzskatīta par būtisku, lai veidotu saliedētu sabiedrību, kas spēj pretoties ārējām ietekmēm, dezinformācijai un sabiedrības sašķeltībai. Neskatoties uz ilgstoši īstenotu politiku, kuras mērķis ir veicināt latviešu valodas kā oficiālās valsts valodas nostiprināšanu, krievvalodīgo minoritātes vidē Latvijā joprojām pastāv būtiskas atšķirības valsts valodas zināšanu līmenī. Sociolingvistiskie pētījumi atklāj, ka ikdienā krievvalodīgie reti lieto latviešu valodu, šī parādība bieži saistīta ar viņu negatīvu attieksmi pret valodu un ar atsvešinātības izjūtu no valstī norisošiem procesiem. Šajā rakstā tiek analizēti motivācijas faktori, kas veicina vai pretēji – kavē valsts valodas apguvi un lietošanu krievvalodīgo vidē Latvijā. Izmantojot Ērika Kiršlera slidenās nogāzes (slippery slope – angļu val.) modeli, tiek demonstrēts, ka pareiza līdzsvara atrašana starp varu un uzticēšanos ir būtiska, lai veicinātu latviešu valodas apguvi vai prasmju uzlabošanu krievvalodīgo vidē Latvijā. Latviešu valodas apguves motivāciju veido galvenokārt iekšējie faktori – piederības izjūta, cieņa pret valsti un vēlme būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Šos faktorus pastiprina pozitīva valodas politikas veidotāju komunikācija ar sabiedrību un iespējas praktiski lietot valodu ikdienā. Savukārt spiediens un sankcijas bez atbalstošas infrastruktūras ir mazefektīvi. Rakstā tiek argumentēts, ka valsts valodas politika visefektīvāk darbojas, ja tā balansē starp sagaidāmajām prasībām un atbalstu, veicinot iekļaušanu, nevis šķelšanos.
