Paplašināts grāmatas apskats un komentāri: Fahl, D.; Fahl, S. (red.) (2024) “Eberhards Michelsons: Baznīcas juridiskais statuss un komunisma cīņa pret reliģiju PSRS, 1917–1928. Teoloģijas diplomdarbs no Rīgas, 1929. gads.” Paderborn: Brill Schöningh.
Šajā rakstā tiek analizēta Latvijas iedzīvotāju attieksme pret vienu no “laba pilsoņa” pazīmēm – likumpaklausību. Raksta aktualitāti nosaka akadēmiskajās diskusijās konstatētās pretrunas par likumpaklausību kā laba pilsoņa kritēriju un likumpaklausības izpausmes Latvijas sabiedrībā. Lai arī Latvijas sabiedrībā ir vērojams izteikts atbalsts likumpaklausībai kā pilsoņa pienākumam, detalizētāka uzskatu analīze apliecina pielaidīgu attieksmi pret likumu neievērošanu noteiktos apstākļos. Neviennozīmīga ir arī attieksme pret pilsoņu uzvedību regulējošo normu formalizēšanu. No vienas puses, likumi tiek atzīti par uzvedības vadlīnijām (turklāt, ne tikai bailēs no soda, bet arī kā ekspertu atzinums par rīcību, kas nāk par labu arī pašam indivīdam) un atbalstāmu sabiedrības locekļu uzvedības kontroles mehānismu. No otras puses, iedzīvotāji dažādu iemeslu dēļ iebilst pret pilsoņa pienākumu pildīšanas stingru kontroli ar sodu sistēmu. Tas tiek argumentēts, gan kritizējot likumu un kontroles sistēmas darbības kvalitāti, gan paužot pārliecību, ka “būt labam” nozīmē indivīda brīvu izvēli un nevēlēšanos stiprināt valsts kontroli pār indivīda ikdienas dzīvi. Balstoties uz 2022. gadā veikto padziļināto interviju rezultātiem, autore analizē Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret likumiem un uzskatus par iespēju pastiprināt esošo regulējumu, padarot ar vēlamo uzvedību saistītās neformālās sociālās normas (jeb tikumus) par likumiem. Empīriskā materiāla ieguves laiks deva unikālu iespēju analizēt arī to, kā Latvijas sabiedrība uztver krīžu (ar Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi, Krievijas pilna mēroga militārais iebrukums Ukrainā u. c.) ietekmē likumos noteiktos ierobežojumus.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī Latvijas teātros ir tapušas aptuveni 20 izrādes, kas tieši vai netieši saistītas ar Krievijas–Ukrainas kara tēmu. Ievērojamais skaits liecina par tēmas ārkārtējo aktualitāti Latvijas sabiedrībā, ņemot vērā, ka teātris kā mākslas forma allaž pievēršas sava laika un savas kultūras būtiskajām problēmām. Tātad šīs izrādes nevis tikai vēsta par Ukrainu, bet plašākā nozīmē risina jautājumu par Latvijas sabiedrības orientācijām un uztveres īpatnībām, sastopoties ar Ukrainas karu kā notikumu. Šis raksts piedāvā izvērstu iestudējumu klasifikāciju, īpaši pievēršoties jautājumam par izrāžu funkcijām un vēstījumiem laikmetīgajā Latvijas teātrī. Kara komunikācija iekļauta terorisma un performances kontekstos, akcentējot dramatiskā un postdramatiskā teātra specifiku un mediju kultūras ietekmi uz kara reprezentāciju teātrī. Autore iedala izrādes trīs grupās: pirmkārt, solidaritāti ar Ukrainu apliecinošās; otrkārt, terapeitiskās un izpratni par modernu karadarbību veidojošās; treškārt, karu ideoloģiskos kontekstos iekļaujošās. Būtiska uzmanība pievērsta teātra un skatītāju attiecību modelim, rādot, kā kara komunikācija veidojas pasīva skatītāja apstākļos. Paužot solidaritāti Ukrainai, teātris informatīvi gatavo Latvijas sabiedrību līdzīgiem notikumu attīstības scenārijiem, reflektē sabiedrības emocijas, bet nepiedāvā analītisku skatījumu uz karu, vienlaikus ierobežojot viedokļu daudzveidību.
Pētījuma mērķis ir analizēt Latvijas rusofonās auditorijas uzvedību mediju lietojuma procesā, mediju un žurnālistikas uztveri pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Krievijas Federācijas kontrolēto televīzijas kanālu slēgšanas. Pētījumā izmantotas fokusa grupu diskusijas, aptverot mediju lietotāju pieredzi visos valsts reģionos . Dati skaidroti, izmantojot mediju lietojuma un apmierinājuma teoriju, īpaši akcentējot izziņas vajadzību. Pēc auditorijas intereses par ziņām pētījuma dalībniekus var iedalīt trīs grupās: ziņu lietojumā ieinteresētie, “ziņu uzkodu” lietotāji jeb daļēji ieinteresētie un neieinteresētie. Krievijas kontrolēto televīzijas kanālu ierobežošana atstājusi iespaidu uz to, kā rusofonā auditorija lieto ziņas, liekot pārskatīt esošos avotus un aktīvi meklēt citus uzticamus un arī alternatīvus avotus, lai apmierinātu informācijas, kultūras pieredzes un identitātes apstiprināšanas vajadzības. Daļa pētījuma dalībnieku savas mediju lietojuma izmaiņas saista ar pieejamo mediju ierobežošanu, kas veicinājusi neuzticēšanos plašsaziņas medijiem un skeptisku attieksmi pret žurnālistiem. Lai gan pētījuma dalībnieki jūtas kopumā labi informēti, ziņu lietojuma transformācija un skeptiskā attieksme pret medijiem un žurnālistiku varētu liecināt par ierobežotām iespējām apmierināt izziņas vajadzības ar iepriekš ierastu kanālu starpniecību. Tas potenciāli kavē funkcionējošai demokrātijai nozīmīgo iespēju mācīties no ziņām un iegūt zināšanas par apkārtējo pasauli.
Monogrāfijas apskats: Lulle, A. (2024) “Midlife geographies.” Bristol: Bristol University Press.
Šī raksta mērķis ir atskatīties uz Emila Dirkema ieguldījumu socioloģijas izpētes priekšmeta definēšanā un socioloģijas kā akadēmiskas disciplīnas institucionalizācijā. Nozīmīgs solis socioloģijas kā zinātnes nostiprināšanā bija žurnāla L’Année sociologique izdošana. E. Dirkems spēja izveidot saliedētu līdzstrādnieku komandu, kas izveidoja žurnālu un kļuva par pamatu franču socioloģijas skolai, kura ar laiku ieņēma prestižas pozīcijas akadēmiskajā dzīvē un pētniecībā. E. Dirkema argumenti socioloģijas izpētes priekšmeta definēšanā nav zaudējuši aktualitāti 20. un 21. gadsimtā. Latvijas akadēmiskajā vidē ir aktuālas tās pašas problēmas, kas bija aktuālas Francijas universitāšu sistēmā E. Dirkema laikā.
Monogrāfijas apskats un komentāri: Klotiņš, A. (2024) “Mūzikas modernisma daudzās sejas. 20. gadsimta Jaunās mūzikas un avangarda attīstība Latvijas un Baltijas kaimiņzemju skaņu mākslā.” Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.
Paplašināts grāmatas apskats un komentāri: Sedlenieks, K. (zin. red.) (2024) “Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā.” Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte.
Monogrāfijas apskats: Kukaine, J. (2024) “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīgas Stradiņa universitāte.
Rakstā aplūkota jēdziena “mājas” konstruēšana Latvijas mūsdienu diasporā Zviedrijā. Pētījuma mērķis ir izprast, kā cilvēki diasporā veido piederības izjūtu un definē mājas ikdienas dzīvē, atrodoties prom no dzimtās zemes. Galvenā problēma saistīta ar māju jēdziena plūstamību – pārvietotības apstākļos tradicionālā izpratne par mājām kā konkrētu vietu zaudē nozīmi, un indivīdi saskaras ar neskaidrībām identitātes un piederības sakarā. Pētījumā izmantota kvalitatīvā metodoloģija – refleksīvā etnogrāfija un interpretatīvā fenomenoloģija. Empīriskie dati iegūti, veicot novērojumu un 25 padziļinātas, daļēji strukturētas intervijas ar latviešu un krievu valodā runājošiem Latvijas diasporas pārstāvjiem. Raksta novitāte saistāma ar divvalodīgu un kultūru krustpunktā esošu Latvijas diasporu, ļaujot atklāt atšķirīgus pieredzes slāņus. Secināts, ka daļa pētījuma dalībnieku izveido drošus mikrokosmosus jaunajā vidē, kamēr citi atrodas “trešajā telpā”, izjūtot piederību vairākām vietām vienlaikus vai nevienai pilnībā. Mājas diasporā kļūst par daudzslāņainu konstrukciju, kurā saplūst atmiņas, emocijas un adaptācijas stratēģijas, kas atspoguļo ne tikai telpisko, bet arī simbolisko un identitātes dimensiju.
Eksperimentālā arheoloģija mūsdienās ieņem nozīmīgu vietu arheoloģijas teorijā, praksē un izglītībā. Tās būtība ir pagātnes materiālās kultūras un procesu pārbaudīšana praktiskos eksperimentos, kas ļauj labāk interpretēt arheoloģiskos avotus, vairojot analoģijas interpretācijas vajadzībām. Mūsdienu eksperimentālā arheoloģija ir starpdisciplināra metode, kas apvieno arheoloģiju, vēsturi, dabaszinātnes un amatniecību. Šī nozare sastopas ar dažādiem izaicinājumiem: nepieciešamību nodrošināt skaidru metodoloģiju, izvairīties no subjektīvisma un “hobija stigmas”. Rakstā aplūkota eksperimentālās arheoloģijas vēsture Latvijā, kā arī tās lielākie izaicinājumi 21. gadsimtā: arheoloģijas pārvēršanās par “produktu” tirgus vajadzībām, digitālo tehnoloģiju ietekme uz informācijas uztveri un fragmentētais projektu finansēšanas modelis. Eksperimentālā arheoloģija vienlaikus ir gan nozīmīgs pētniecības rīks, gan izglītības un sabiedrības iesaistes instruments, kura attīstība prasa līdzsvaru starp zinātniskumu un popularizēšanu.
Rakstā analizēta naratīva par “krievu ietekmi senatnē” Baltijas kultūrtelpā izcelsme un raksturotas tā specifiskās īpatnības, izmantojot bāzes naratīva un parauga naratīva jēdzienus. Šī naratīva aizsākums ir identificējams Jurija Samarina apcerēs “Vēstules no Rīgas” (1848). Teksta analīze ļauj raksturot naratīva struktūru, izmantotos metavalodas līdzekļus un dramaturģiskos risinājumus. Analizējot dažādus no 19. gadsimta vidus radītus tekstus, rakstā parādītas šī naratīva vēsturiskās transformācijas un noturība dažādos politiskos un ideoloģiskos kontekstos līdz pat 21. gadsimtam. Nozīmīga loma šī naratīva izveidē ir viduslaiku hroniku fragmentu politiski un ideoloģiski ievirzītai atlasei un nekritiskai to interpretācijai. Vēstures naratīvu struktūras analīze ļauj konstatēt konceptuālu mainīgumu un saturisku daudzveidību dažādos sociālajos un politiskajos kontekstos. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas naratīvu par “krievu ietekmi” pārveidi un pielāgošanu nacionālajām vajadzībām var saskatīt Arveda Švābes darbos. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma A. Švābe paplašināja naratīvu par “krievu ietekmi” ar ideju par “senlatviešu valsti” pirms 13. gadsimta. Naratīvs par “krievu ietekmi senatnē” saglabājas arī padomju laika Latvijas historiogrāfijā, atvēlot vietu arī A. Švābes idejai par “senlatviešu valstiskumu”. Raksta noslēgumā īsi aplūkoti piemēri, kas parāda, ka noteiktas šī naratīva struktūras un satura frakcijas saglabājas arī 21. gadsimta Latvijas historiogrāfijā.
Lai pētītu sabiedrības saliedētību kopienu līmenī un saprastu, kā sabiedrības saliedētība izpaužas cilvēku ikdienā, piemēram, pilsētu pagalmos, parkos, ielās, starp kaimiņiem, pētījumā tika organizētas trīs “saliedētības laboratorijas” – Čiekurkalna apkaimē Rīgā, Jaunliepājas apkaimē Liepājā un Gulbenē. Palīdzot kopienu aktīvistiem organizēt viņus interesējošos pasākumus, tika veicināta kopienas locekļu sadarbība un veikts šo procesu iekļautais novērojums. Kopumā no 2024. gada 20. februāra līdz 2025. gada 28. februārim tika veikti 72 novērojumi: 29 Čiekurkalnā Rīgā, 17 Jaunliepājas apkaimē Liepājā un 26 Gulbenes novadā. Pētījumā tika analizēts, kā iedzīvotāji sadarbojas ikdienā, kāda loma šajos procesos ir publiskām telpām (bibliotēkām, kultūras namiem, kopienas iniciatīvu centriem), kāda nozīme ir lokāliem kultūras pasākumiem, vietējām iniciatīvām vai vienkārši kaimiņu sadarbībai. Novērojumu mērķis bija gan fiksēt jau esošo situāciju, gan vērot, kādas jaunas saites un aktivitātes rodas pētījuma gaitā, kas veicina vai kavē sabiedrības saliedētību caur kultūras iniciatīvām. Pētījums apstiprina, ka līdzdalība kopienas aktivitātēs samazina kopienas iedzīvotāju atsvešinātību, jo stiprina sociālās saites starp aktīviem kopienas locekļiem. Kultūras iniciatīvām var būt būtiska nozīme vietējo kopienu stiprināšanā, tomēr to ietekme ir atkarīga no dažādiem kontekstuāliem faktoriem, tostarp kopienas iekšējiem resursiem, infrastruktūras pieejamības un piederības konkrētajai vietai.
Rakstā analizēta nacionālās identitātes uztvere un tās pārmaiņas jauno pieaugušo (aptuveni 24–35 gadi) skatījumā mūsdienu Latvijā. Pētījums balstās uz konstrukcionisma pieeju, un tajā izmantots Monseratas Giberno (Montserrat Guibernau) nacionālās identitātes dimensiju rāmis (psiholoģisko, kultūras, teritoriālo, vēsturiskās atmiņas, politisko) un Stīva Fentona (Steve Fenton) intensitātes shēma (entuziasti, neitrālie, vienaldzīgie). Empīriskais pamats ir deviņas padziļinātas daļēji strukturētas intervijas, kuras papildina salīdzinošs kvantitatīvais ietvars, izmantojot 2013. gada ISSP aptaujas un 2024./2025. gada reprezentatīvās iedzīvotāju aptaujas “Sabiedrības saliedētības vektori” datus. Analīzes rezultāti rāda, ka nacionālā identitāte šajā kohortā nav statiska, bet situatīvi aktivizējas – īpaši ārzemju pieredzēs un sociāli politisku notikumu kontekstā. Naratīvos dominē kultūras (tostarp valodas), teritoriālā (“vietas izjūta”) un psiholoģiskā (emocionālā piederība, lepnums) dimensija; vairākums respondentu atbilst S. Fentona “neitrālo” pozīcijai (identitāte kā “klusā klātbūtne”, kas mobilizējas noteiktos brīžos). Pēc 2022. gada aizvien vairāk tiek akcentēta drošība un valsts neaizskaramība; valsts valoda tiek interpretēta kā skaidra robežšķirtne. Kvantitatīvie rādītāji ataino pieaugošu lepnumu par piederību Latvijai un ciešāku saikni gan ar Latviju, gan Eiropu 24–35 gadu vecuma grupā, kamēr lokālā piesaiste kopumā saglabājas stabila. Kopumā mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos pastiprinās valodas un teritoriālās neaizskaramības uzsvērums, savukārt ikdienas līdzāspastāvēšanas situācijās dominē iekļaujošāki, pilsoniski definēti naratīvi, kas labi sader ar piederību gan Latvijai, gan Eiropai.
Morālais statuss ir koncepts, kas ir dzīvnieku tiesību pamatā, apvienojot sevī morālās tiesības, juridiskās tiesības, ētisku attieksmi pret dzīvnieku, tā labturību un pašvērtību. Rakstā analizēta klaiņojošo dzīvnieku – īpaši kaķu un suņu – morālā statusa uztvere un tas, kā šī uztvere kļūst par sociālā taisnīguma kustības daļu Latvijas brīvprātīgo dzīvnieku glābēju vidū. Autors veica desmit daļēji strukturētas intervijas ar brīvprātīgiem klaiņojošo dzīvnieku glābējiem, lai izprastu, kā viņu uztvere par dzīvnieka morālo statusu ietekmē mijiedarbību ar varas institūcijām un iekļaujas sociālā taisnīguma teorijās. Papildus tam autors analizē, kā brīvprātīgo dzīvnieku glābēju centieni sociālā taisnīguma jēdzienu attiecināt uz klaiņojošiem dzīvniekiem un panākt tā piemērošanu saistībā ar tiem ietekmē dzīvnieku tiesību diskursa attīstību Latvijā. Raksta novitāte ir starpdisciplinārā pieeja – apvienojot dzīvnieku aizsardzības aktīvismu ar mūsdienu sociālā taisnīguma teorijām (A. Sena, Dž. Rolsa un M. Nusbaumas skatījumā). Autors analizē, kā brīvprātīgie aktīvisti, subjektīvi interpretējot sociālā taisnīguma jēdzienu un rīkojoties atbilstoši savai ētiskajai pārliecībai, veido savu morālo pozīciju un kļūst par sociālo pārmaiņu dzinējspēku. Brīvprātīgo darbība dzīvnieku aizsardzībā Latvijā ir cieši saistīta ar taisnīguma principu praktisku īstenošanu. Informantu skatījumā taisnīgums neattiecas tikai uz cilvēkiem, bet arī uz dzīvniekiem kā morāli nozīmīgām būtnēm. Šāda morālā statusa piešķiršana dzīvniekiem veido pamatu brīvprātīgo dzīvnieku glābēju ētiskajai un pilsoniskajai rīcībai – viņi uzskata, ka klaiņojošie dzīvnieki ir līdzvērtīgi kopienas locekļi, subjekti ar pašvērtību, kuriem pienākas aizsardzība, cieņa un kvalitatīva dzīve. Brīvprātīgie dzīvnieku glābēji apstrīd varas institūciju pārstāvju (veterināro inspektoru, veterināro ārstu, valsts un pašvaldības politiķu) attieksmi, kuri priekšroku dod dzīvniekiem ar īpašniekiem, atstājot klaiņojošos dzīvniekus bez aizstāvības; interpretē šo atšķirīgo attieksmi kā netaisnīgumu, kas balstās nevis uz objektīvo vajadzību novērtējumu, bet uz morālā statusa hierarhizāciju, kur klaiņojošie dzīvnieki tiek sistemātiski noniecināti.
Rakstā analizēta Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis” (1988) kā atmiņu kultūras fenomens, aplūkojot tā tapšanas laika kontekstu un secīgi salīdzinot turpmākos koncertuzvedumus un jauniestudējumus. Pētījums tiek izstrādāts Valsts pētījumu programmas projektā “CERS” (Nr. VPP-MM-LKRVA-2023/1-0001), un tajā muzikālā teātra žanra piemēru klāstā rokopera “Lāčplēsis” tiek aplūkota plašāk par tās estētiskajām robežām, ņemot vērā šī iestudējuma ietekmi uz sava laika un 30 neatkarības gadu sabiedrību. Konstatēts, ka rokoperas atkārtota atskaņošana un iestudēšana bieži vien notiek saistībā ar vēsturisku atceri – Andreja Pumpura eposa vai 1988. gadā tapušā rokoperas pirmiestudējuma gadskārtu, nevis tikai māksliniecisku kvalitāšu dēļ (par to liecina gadi, kuros tapuši iestudējumi, un presē publicētā informācija, ka katrs atkārtojums ir veltīts kādai jubilejai). Arī rokoperas atsevišķu daļu (numuru) iekļaušana Vispārējo latviešu dziesmu svētku programmā un atskaņošana valsts svētku pasākumos apliecina materiāla reprezentatīvo funkciju sabiedrībā un simbolos balstītas atmiņu kultūras aktualizēšanas nepieciešamību. Pētījumā izmantota atmiņu kultūras teorija (Aleida Asmane un Pjērs Norā), kas iztirzā atmiņu kultūras lomu sabiedrības pašapziņā. Pamatojoties uz A. Asmanes izvirzītajām premisām par jauno atmiņu kultūru, rokopera “Lāčplēsis” aplūkota kā līdzdalības struktūru piemērs, kurā dažādu kultūras jomu profesionāļi kopdarbā ar amatieriem veido līdzdalības uzlādētu vēstījumu ar politisku ievirzi plašai auditorijai. Pirmuzvedums 1988. gadā kļuva par sabiedrisku notikumu ar skaidru pretpadomju ievirzi, savukārt atsevišķi dziedājumi ar kora iesaisti (“Atgriešanās”, “Uz krustcelēm”, “Tas ir laiks” u. c.) parādās Dziesmu svētku repertuārā kā Atmodas simboli. Autore analizē arī pēdējo trīsdesmit gadu pieredzi “Lāčplēša” publiskajās izrādīšanas reizēs (1998., 2008., 2013., 2018. un 2023. gadā) un secina, ka rokopera “Lāčplēsis” ir galvenokārt atmiņu kultūras sastāvdaļa, kas tiek aktualizēta jeb, A. Asmanes izpratnē, “tagadniskota” ar konkrētajā brīdī populāru mūziķu, autoru un pirmiestudējuma dalībnieku iesaisti no jauna. Tā ir lieu de memoire jeb “atmiņu vieta” (P. Norā izpratnē), kur aktualizēt konkrēto skaņdarbu un atcerēties/pieminēt Atmodas laiku. Būtisku pienesumu izpratnē par rokoperas “Lāčplēsis” tapšanas kontekstiem sniedz komponista Z. Liepiņa memuāri “Mūzaīka” (2022), kas caur individuālu pieredzes dokumentējumu ļauj iepazīt citādi nedokumentētu 20. gadsimta 80. gadu vēsturi. Lai arī var piekrist pētniekiem, kas apgalvo, ka rokopera “Lāčplēsis” iekļaujas nacionālā romantisma tradīcijā, kas mantota no 19. gadsimta, sabiedrības atmiņā tai ir simboliska un emocionāla nozīme Latvijas neatkarības atgūšanas kontekstā. Rokopera “Lāčplēsis” joprojām kalpo kā vēsturiskas atmiņas, politiskās aktivitātes un kolektīvās identitātes manifestācija, taču par jaunāko iestudējumu (2023) pētījums vēl jāturpina.
Monogrāfijas apskats: Daija, Pauls (2025) “Apgaismības starpnieki: vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā, 1815-1848.” Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Rakstā analizēts pasaulē pazīstamākā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta (1925–2017) radošais veikums pasaules, ASV un Latvijas arhitektūras kontekstā, kā arī kopsakarā ar 2025. gadā atzīmēto Birkerta simtgadi un pirmās latviešu grāmatas piecsimto gadskārtu. Kā pamatojums Birkerta arhitektūras savpatībai dots ieskats Birkertu dzimtas vēsturē, uzsverot viņa tēva – daiļrades psiholoģijas un socioloģijas pamatlicēja Latvijā Pētera Birkerta (1881–1956) – radošo mantojumu. Rakstā dots hronoloģisks ieskats galvenajos notikumos (izstādes, konferences, publikācijas) ceļā uz Birkerta simtgadi un analizēta Birkerta arhitektūras tipoloģija, akcentējot viņa daudzējādo sabiedrisko un kultūras būvju klāstu – bibliotēkas, universitātes, skolas, baznīcas un muzeji ir Birkerta arhitektūras redzamākā daļa. Rakstā specifiski analizēta Birkerta ietekme uz modernisma virziena attīstību 20. gadsimta otrajā pusē, uzsverot pamatoti lietoto ekspresīvo formu viņa projektētajās ēkās, simbolu un metaforu klātbūtni projektos, kā arī īpašo talantu daudzveidīgi izmantot dabisku gaismu būvēs virs zemes un pazemē. Dots arī konspektīvs ieskats par Skandināvijas kultūrtelpas un atsevišķu modernisma dažādu periodu meistaru ietekmi uz Birkerta arhitektūras valodu un secināts, ka tā veidojusies no dažādu iespaidu un paša arhitekta personības izaugsmes sarežģītas sintēzes.
This review is dedicated to Gints Apals and Māris Zanders’ book – the polemical dialogue “Latvians, Baltic Germans, and Russia” (Latvieši, vācbaltieši un Krievija, Aminori, 2020) – which focuses on forgotten, distorted, and ideologically suppressed pages of Latvian history. The review and the book highlight the fact that Latvian history is complex – it has been shaped by the clash of two opposing cultures. On the one hand, the author notes that without the influence of the Baltic Germans, Latvians might have lost their connection to the Western cultural sphere; on the other hand, he posits that without the Russian Empire, they would have become a Germanized province. The work emphasizes that Latvians have often displayed a peculiar attitude toward their historical “colonizers,” with antipathy toward Russia emerging only after the repressions of Stalinism. The author invites readers to reevaluate these perceptions, pointing to the contributions of the Baltic Germans to Latvian culture, politics, and education, as well as to the Latvians’ own contradictory role in the Russian Bolshevik regime. Alternative historical scenarios are also mentioned – what would have happened if the Bolsheviks had not won or if Latvia had developed similarly to Finland. In conclusion, the author emphasizes the need to learn from Latvia’s complex history and announces the creation of a special scholarship at the Vītolu Foundation for research on 20th-century Latvian history, encouraging young researchers to focus on this field.
Vēsturnieka Gustava Strengas monogrāfijas Remembering the Dead. Collective Memory and Commemoration in Late Mediaeval Livonia (“Mirušo piemiņa: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”), ko 2023. gadā angļu valodā publicējusi Beļģijā lokalizētā starptautiskā akadēmiskā izdevniecība Brepols Publications, apskats.
