Paplašināts grāmatas apskats un komentāri: Fahl, D.; Fahl, S. (red.) (2024) “Eberhards Michelsons: Baznīcas juridiskais statuss un komunisma cīņa pret reliģiju PSRS, 1917–1928. Teoloģijas diplomdarbs no Rīgas, 1929. gads.” Paderborn: Brill Schöningh.
Šajā rakstā tiek analizēta Latvijas iedzīvotāju attieksme pret vienu no “laba pilsoņa” pazīmēm – likumpaklausību. Raksta aktualitāti nosaka akadēmiskajās diskusijās konstatētās pretrunas par likumpaklausību kā laba pilsoņa kritēriju un likumpaklausības izpausmes Latvijas sabiedrībā. Lai arī Latvijas sabiedrībā ir vērojams izteikts atbalsts likumpaklausībai kā pilsoņa pienākumam, detalizētāka uzskatu analīze apliecina pielaidīgu attieksmi pret likumu neievērošanu noteiktos apstākļos. Neviennozīmīga ir arī attieksme pret pilsoņu uzvedību regulējošo normu formalizēšanu. No vienas puses, likumi tiek atzīti par uzvedības vadlīnijām (turklāt, ne tikai bailēs no soda, bet arī kā ekspertu atzinums par rīcību, kas nāk par labu arī pašam indivīdam) un atbalstāmu sabiedrības locekļu uzvedības kontroles mehānismu. No otras puses, iedzīvotāji dažādu iemeslu dēļ iebilst pret pilsoņa pienākumu pildīšanas stingru kontroli ar sodu sistēmu. Tas tiek argumentēts, gan kritizējot likumu un kontroles sistēmas darbības kvalitāti, gan paužot pārliecību, ka “būt labam” nozīmē indivīda brīvu izvēli un nevēlēšanos stiprināt valsts kontroli pār indivīda ikdienas dzīvi. Balstoties uz 2022. gadā veikto padziļināto interviju rezultātiem, autore analizē Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret likumiem un uzskatus par iespēju pastiprināt esošo regulējumu, padarot ar vēlamo uzvedību saistītās neformālās sociālās normas (jeb tikumus) par likumiem. Empīriskā materiāla ieguves laiks deva unikālu iespēju analizēt arī to, kā Latvijas sabiedrība uztver krīžu (ar Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi, Krievijas pilna mēroga militārais iebrukums Ukrainā u. c.) ietekmē likumos noteiktos ierobežojumus.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī Latvijas teātros ir tapušas aptuveni 20 izrādes, kas tieši vai netieši saistītas ar Krievijas–Ukrainas kara tēmu. Ievērojamais skaits liecina par tēmas ārkārtējo aktualitāti Latvijas sabiedrībā, ņemot vērā, ka teātris kā mākslas forma allaž pievēršas sava laika un savas kultūras būtiskajām problēmām. Tātad šīs izrādes nevis tikai vēsta par Ukrainu, bet plašākā nozīmē risina jautājumu par Latvijas sabiedrības orientācijām un uztveres īpatnībām, sastopoties ar Ukrainas karu kā notikumu. Šis raksts piedāvā izvērstu iestudējumu klasifikāciju, īpaši pievēršoties jautājumam par izrāžu funkcijām un vēstījumiem laikmetīgajā Latvijas teātrī. Kara komunikācija iekļauta terorisma un performances kontekstos, akcentējot dramatiskā un postdramatiskā teātra specifiku un mediju kultūras ietekmi uz kara reprezentāciju teātrī. Autore iedala izrādes trīs grupās: pirmkārt, solidaritāti ar Ukrainu apliecinošās; otrkārt, terapeitiskās un izpratni par modernu karadarbību veidojošās; treškārt, karu ideoloģiskos kontekstos iekļaujošās. Būtiska uzmanība pievērsta teātra un skatītāju attiecību modelim, rādot, kā kara komunikācija veidojas pasīva skatītāja apstākļos. Paužot solidaritāti Ukrainai, teātris informatīvi gatavo Latvijas sabiedrību līdzīgiem notikumu attīstības scenārijiem, reflektē sabiedrības emocijas, bet nepiedāvā analītisku skatījumu uz karu, vienlaikus ierobežojot viedokļu daudzveidību.
Pētījuma mērķis ir analizēt Latvijas rusofonās auditorijas uzvedību mediju lietojuma procesā, mediju un žurnālistikas uztveri pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un Krievijas Federācijas kontrolēto televīzijas kanālu slēgšanas. Pētījumā izmantotas fokusa grupu diskusijas, aptverot mediju lietotāju pieredzi visos valsts reģionos . Dati skaidroti, izmantojot mediju lietojuma un apmierinājuma teoriju, īpaši akcentējot izziņas vajadzību. Pēc auditorijas intereses par ziņām pētījuma dalībniekus var iedalīt trīs grupās: ziņu lietojumā ieinteresētie, “ziņu uzkodu” lietotāji jeb daļēji ieinteresētie un neieinteresētie. Krievijas kontrolēto televīzijas kanālu ierobežošana atstājusi iespaidu uz to, kā rusofonā auditorija lieto ziņas, liekot pārskatīt esošos avotus un aktīvi meklēt citus uzticamus un arī alternatīvus avotus, lai apmierinātu informācijas, kultūras pieredzes un identitātes apstiprināšanas vajadzības. Daļa pētījuma dalībnieku savas mediju lietojuma izmaiņas saista ar pieejamo mediju ierobežošanu, kas veicinājusi neuzticēšanos plašsaziņas medijiem un skeptisku attieksmi pret žurnālistiem. Lai gan pētījuma dalībnieki jūtas kopumā labi informēti, ziņu lietojuma transformācija un skeptiskā attieksme pret medijiem un žurnālistiku varētu liecināt par ierobežotām iespējām apmierināt izziņas vajadzības ar iepriekš ierastu kanālu starpniecību. Tas potenciāli kavē funkcionējošai demokrātijai nozīmīgo iespēju mācīties no ziņām un iegūt zināšanas par apkārtējo pasauli.
Monogrāfijas apskats: Lulle, A. (2024) “Midlife geographies.” Bristol: Bristol University Press.
